Es strādāju loģistikā. Nē, ne tādā foršā, kur kravā mašīnas un skrien pa noliktavu. Es sēžu birojā un skatos uz ekrānu astoņas stundas dienā. Pirmdienas, otrdienas, trešdienas… tās visas ir viena liela pelēka putra. Un tad pienāk ceturtdienas vakars. Bērni jau gultā, sieva skatās seriālu, un es sēžu virtuvē ar tasi kafijas. Mana personīgā brīvība. Telefons rokā, un es instinktīvi atveru Vavada.
Zinu, zinu. Daudzi saka, ka azartspēles ir slikts ieradums. Bet es nespēlēju kā trakais. Man patīk process. Patīk tā sajūta, kad griežas ruletes rats vai kad krīt kombinācijas slotos. Reizēm uzvaru kādus desmit eiro, reizēm zaudēju. Bet man nav mērķis kļūt miljonārs. Man vienkārši patīk sajūta, ka vakars nav pavisam parasts.
Toreiz bija šādi. Pirms divām nedēļām es pabeidzu darbu vēlāk nekā parasti. Sēdēju mašīnā stāvvietā pie mājas, bet negribējās kāpt ārā. Sieva bija aizbraukusi pie vecākiem, bērni arī. Man bija pilnīgi tukšs dzīvoklis un brīvs vakars. Kādam tas liktos sapnis, bet man – vientulība. Tāpēc es atvēru Vavada un ieliku 30 eiro. Gandrīz automātiski. Ne jau tāpēc, ka man būtu garlaicīgi. Drīzāk tāpēc, ka es gribēju just, ka šis vakars kaut ko nozīmē.
Es izvēlējos spēli, kurā nekad iepriekš nebiju spēlējis. Man patīk tā – atrast kaut ko jaunu. Sāku ar mazām likmēm. Pirmās pāris minūtes – nekas. Tukši griezieni. Bet tad, pēkšņi, tā notika. Viena kombinācija, otra… Es jutu, kā sirds sāk sisties straujāk. Un tad es ieraudzīju to – mani crediti dubultojās. Ne džekpots, bet jauki. Lēnām es sapratu, ka šī spēle ir tāda, kurā ir jābūt pacietīgam.
Man ir draugs, kurš dzīvo Liepājā. Viņš vienmēr smejas, ka Rīgā ir pārāk daudz sprieguma, bet viņā pie jūras dzīve rit lēnāk. Mēs bieži strīdamies par šo tēmu. Bet šajā vakarā es atcerējos, kā viņš reiz man teica, ka esot atradis kaut ko īpašu internetā. happyjokers in latvia viņš teica, un es toreiz tikai pasmējos. Bet tagad, sēžot virtuvē un spēlējot Vavada, es sapratu. Un es viņam uzrakstīju. “”Atceries, ko teici par happyjokers? Es beidzot sapratu.”” Viņš atbildēja pēc minūtes: “”Ka tev iet?”” Es nevarēju noticēt – mēs runājām par spēlēm kā bērni. Tas bija bezjēdzīgi, bet tajā brīdī – pilnīgi pareizi.
Pagāja stunda. Divas. Es biju aizmirsis par laiku. Reizēm es uzvarēju, reizēm zaudēju. Bet man vairs nebija svarīgi. Es vienkārši spēlēju. Un tad es sapratu – es negaidu naudu. Es vienkārši baudu procesu. Tāpēc es atcerējos, ka ir vērts būt mērenam. Nevis aizrauties, bet kontrolēt. Un tad es izlemju beigt. Es noslēdzu spēli un sajutu, ka šis vakars bija veiksmīgs. Ne jau naudas dēļ. Manā kontā bija 15 eiro vairāk nekā sākumā. Bet galvenais – es biju atpūties. Tāda sajūta, it kā pēc slodzes darba būtu izgājis pastaigā.
Tagad, skatoties atpakaļ, es domāju, ka azartspēles var būt patīkama izklaide. Bet galvenais – nezaudēt kontroli. Es zinu cilvēkus, kuri zaudējuši daudz naudas. Bet es arī zinu cilvēkus, kuri prot uzvarēt. Atšķirība ir vienkārša: pirmie spēlē, jo viņiem vajag naudu, otrie – tāpēc, ka viņiem patīk pats process. Es gribu būt starp otriem. Jo, kad es beidzu spēlēt, man nav nožēlas. Man ir tikai jautrība. Un tas ir galvenais.
Ja kāds man jautātu, vai es iesaku spēlēt, es saku: jā, bet ar galvu. Nevis ar emocijām. Un tad tu redzēsi, ka dzīvē ir vieta mazām priekiem.
.
