Es nekad neesmu bijis azartisks cilvēks. Nu, tā vismaz es domāju līdz pagājušajam rudenim, kad draugs Uldis savā dzimšanas dienā nolika telefonu man pretī un teica: “Pamēģini, man ir atlikuši daži eiro bonusā. Vienalga, ko darīt.” Toreiz man šķita, ka tā ir pilnīgi lieka laika izšķiešana. Es labāk skatījos seriālu vai lasīju par sēņu audzēšanu, kas man tobrīd šķita aizraujošāk.
Bet Uldis nepakļāvās. Viņš rādīja, kā spin, kā izvēlas spēles, un kas tas par mazu banālu laimes pārbaudījumu. Es piekāpos tikai tāpēc, lai viņš apklustu. Sēdēju pie virtuves galda ar mobilu rokā un iemēģināju savu pirmo spēli vietnē, ko viņš sauca par casino latvija. Es pat neatceros, kuru slotu izvēlējos, bet atceros, ka uz ekrāna parādījās spilgtas ķirbji un dziesma, kas iestrēga galvā uz trim dienām. Sākumā nospēlēju desmit centus, potēju, es zaudēju. Desmit centi, nekas vairāk.
Taču tas, kas notika pēc trim vēlākiem vakariem, mani pārsteidza daudz vairāk nekā laimests. Es biju atnācis mājās no darba, gatavs tikai gulēt, bet pa ceļam nopirku pienu un kafiju. Līdz ar to manī iemājoja tāda kā nejauša prieka sajūta, ko reti izjūtu ikdienā. Lai pagarinātu šo mirkli, es atkal ieslēdzu savu iecienīto slotu. Šoreiz nevis aiz ieraduma, bet aiz intereses. Sāku ar savu “drošo” likmi – vienu eiro. Griežu. Neko. Otrais grieziens. Neko. Trešais. Un tad pēkšņi tie mazie simboli savirknējās skaistā secībā. Atgriezās piektais kārtis un sudraba monētas. Mani kontā ieskaitīja astoņdesmit septiņus eiro.
Varētu domāt, ka tā ir niecīga summa. Bet tie nebija iztērēti tūkstoši, tā bija peļņa no mierīga vakara, kad es nekur neskrēju un neko negaidīju. Es piecēlos, uzvārīju tēju un nosēdēju pie loga stundu, līdz sapratu, ka smaidu pavisam bez iemesla. Varbūt tas izklausās muļķīgi, bet tas bija pirmais moments pēc ilga laika, kad mana galva nepārslogojās ar darba saraksti vai mājas remonta plāniem. Es vienkārši priecājos par to, ka šī vakara pārsteigumu man sagādājusi spēle, kuru es pats izvēlējos.
Kopš tā laika man ir izveidojusies sava attieksme pret šo lietu. Es bieži dzirdu, ka cilvēki stāsta par azartspēlēm tikai saistībā ar lieliem zaudējumiem vai neprātīgām cerībām. Manuprāt, visu izšķir attieksme. Es uzskatu, ka šo spēļu būtība nav tajā, lai piepelnītos, bet lai atpūstos un pārsteigtu pats sevi. Protams, ir jāzina robeža. Es nekad neieliku bankas kartē vairāk par desmit eiro mēnesī. Tā ir mana izklaide, tā ir mana iespēja pabūt klusumā ar savām domām, un tas ir līdzīgi tam, kā kāds pērk biļeti uz koncertu vai nopērk eksotisku sieru. Mana laimes biļete ir mazs grieziens vietnē casino latvija, bet tikai tik daudz, lai tas nekļūst par ieradumu, kas diktē manu dienu.
Tagad es bieži atceros to vakaru ar Uldi un jokoju, ka viņš man iedeva labāku dāvanu nekā jebkuru materiālo lietu. Es esmu 33 gadus vecs projektu vadītājs, mana ikdiena ir pilna ar skaitļiem, atskaitēm un e-pastiem. Tur viss ir jākontrolē un jāplāno. Virtuālajā spēļu pasaulē tas ir savādāk – tur es atkāpjos no vietas un ļauju notikumiem ritēt pašiem. Un zini? Tas nav slikti. Cilvēkam ir vajadzīga šāda nomaiņa.
Man arī patīk tas, ka šī pieredze mainīja manas attiecības ar nejaušību. Agrāk es visu mēģināju paredzēt, no rīta līdz vakaram plānoju soļus un gaidīju, ka pasaule būs loģiska. Bet dzīve dažreiz pierāda, ka ne viss ir atkarīgs no manis. Viena santīma likme man atgādināja, ka negaidīti notikumi var sagādāt prieku. Varbūt citiem šis liksies banāls, taču man tā ir liela mācība.
Šobrīd es nerunāju ar draugiem par spēlēm bieži. Negribu, lai viņi domā, ka esmu apsēsts. Bet Uldim es esmu pateicīgs. Mēs reizēm uz abiem telefoniem atveram savas iecienītākās spēles un spēlējam, kamēr dzīvajā sarunājamies par kino. Tā ir spēle, kas nav agresīva, tā nav bēgšana no dzīves. Tā ir kā neliels logs, kurā var redzēt sevi citā veidolā.
Nezinu, vai tas būs saprotami lasītājam, bet mans galvenais atklājums ir šāds. Tā brīža sajūta, kad tev pēkšņi piemeklē veiksme, nemaina tavu materiālo stāvokli, bet tā uzlādē iekšējo akumulatoru. Tu no rīta mosties ar vieglāku sirdi, jo kaut kur pasaules dziļumā viss nav tik nopietni un izmērāmi, kā mēs mēdzam domāt. Un šo vieglumu es paņemu sev līdzi darbā, uz sapulcēm un pat uz to pašu sēņošanu, par kuru lasu.
Dažreiz sev jautāju – kāpēc lai cilvēks vispār izvēlētos izklaidēties tieši ar spēli? Es varu atbildēt par sevi: Nevis tāpēc, lai kaut ko pierādītu apkārtējiem, bet tāpēc, ka tas ir mazs, nekaitīgs veids, kā pabarot savu zinātkāri. Es varu stundām pētīt statistiku un izdomāt savu stratēģiju, bet smejos par sevi, ka galu galā viss izšķiras uz mirkļa nejaušību. Un ar to es mierīgi sadzīvoju.
Viena lieta, ko es gribu pieminēt, ir tas, ka mana pieredze nebūtu iespējama bez pareizas platformas izvēles. Ir ļoti svarīgi, lai spēles noteikumi būtu saprotami, lai norēķini būtu caurskatāmi un lai tu justos droši. Man ar to ir veicies, jo es izmantoju casino latvija, un tas man ļāvis koncentrēties tikai uz paša spēli, nevis uz tehniskām problēmām. Tas vien, ka tu vari mierīgi papildināt kontu un izmaksāt laimestu, padara visu patīkamu.
Esmu dzirdējis bažas, ka cilvēks var zaudēt kontroli. Piekrītu. Tāpēc es savā telefonā uzstādīju atgādinājumu, kas pēc pusstundas spēles paziņo: “Tev pietiek.” Sākumā tas šķita smieklīgi, bet tagad tas ir kā mans personīgais treneris, kas sargā manu maciņu un manu veselo saprātu. Rezultātā spēle man nav kļuvusi par risku, bet par patīkamu iknedēļas izklaidi, kas man atgādina, cik svarīgi ir savienot spēju kontrolēt dzīvi ar spēju priecāties par negaidīto.
Ja man kāds paprasītu padomu, es teiktu vienkārši: “Izmēģini pats, bet atceries — tev dūres kabatā.” Katrs pats nosaka robežas, katrs pats izvēlas, ko sagaidīt. No manas pieredzes es guvu nevis bagātību, bet pārliecību, ka mazie vakara pārsteigumi spēj izgaismot pat visparastāko ceturtdienu. Tas ir vairāk, nekā es biju pelnījis no viena grieziena, un es par to joprojām esmu pateicīgs.
.
